"Pleiad" ir zvaigznājs un dzeja

Ar semantisko nozīmi vārds "pleiad"nozīmē tādu kopienu, kurā ietilpst cilvēki no viena laika un vienas darbības jomas. Vārds ir radies no seno grieķu mitoloģijas. Pleiad - septiņi meitas Atlas un Pleione, kas Zevs pacēla uz debesīm un pārvērtās zvaigznājā. Sešas zvaigznes spīd spoža gaisma, un tikai viens kautrīgi slēpj - jo viņa, atšķirībā no viņa paklausīgi māsas izvēlējās mīļie dieviem vīriešiem. Saskaņā ar šo pašu mitoloģijā, senie jūrnieki debesu bāka tiek pasniegtas Zvaigznāju Pleiades.

Tas nav pārsteidzoši, ka šis kosmosa objekts irDaudzus gadsimtus un tūkstošus kļuva par iemīļoto simbolu Mūzu kalpotājiem. Elegantajā literatūrā atrodamā ziemeļu puslodes konstelācijas spilgtākā atspoguļošana. Pat senatnes dienās, III gadsimtā pirms mūsu ēras, piedzima Aleksandrijas dzejas skola. Septiņi dzejnieki, kas viņu pielietoja - Homer, Jr., Apollonius, Nikandr, Theocritus, Aramur, Lycotron un Filiq, - organizēja sevi atsevišķā lokā un sauca sevi par Pleiades. Šī kārtība saglabājās senās literatūras vēsturē kā lielas dzejas piemērs.

Tūkstošgades pagājis, vēsture atkārtoja sevi. Renaissance, 1540. gadā jaunie Plejadu dzejnieki pasludināja sevi Francijā. Tas bija franču romantisma laiks, kā arī vispārējs aizraušanās ar seno poētiku. Jaunu dzejnieku grupa, kuru vada Pjērs de Ronsārs, publicēja patiešām revolucionāru nacionālās literatūras izstrādes programmu. Jāatzīmē, ka bija septiņi no tiem, viņi sauca savu sabiedrību tikai par "Pleiade". Tas bija mēģinājums atdzīvināt un iedvesmot vietējo literatūru un tajā pašā laikā bija kaut kāda neievērošana franču dzejas senajām tradīcijām.

Par ko bija balstīta dzejnieku programma "Pleiades"? Tas bija izklāstīts Džozahena du Belle (Džozahena du Belle) traktātā un bija sava veida manifests, nevis atmodas, bet drīzāk jaunas literatūras radīšana. Jaunā dzejnieku paaudze aizstāvēja franču literatūrā senās altāriešu dzejas tradīcijas. Viņi paskaidroja šo vēlmi, pateicoties faktam, ka Helēnas, Aleksandrijas dzeja ir tuvu pilnībai - gan stilā, gan dzejā kopumā. Atklāti vājā un pretrunīgā traktātā tika izveidots smalks curcijs dzimtajā valodā: jā, franču valoda ir skaista, tai ir lielas iespējas, taču tā nav tik attīstīta kā grieķu vai latīņu valoda, un tādēļ tā ir jāattīsta. Un kāds attīstības ceļš Plejades ieteiktu? Tas bija nekas cits kā senatņu imitācija.

Poētikas kopiena iekļāva vēl piecus -Etienne Zhodel, Jean Antoine de Baif, Remi Bello, Jean Dora, Pontus de Tiar. Plejādžu mantojums, kas ir izgājis līdz mūsdienām, ir labāk pazīstams ar Pierre de Ronsarda dzeju, kas ir kļuvusi par patiesā franču romantisma un liriskuma modeļa paraugu, nekā par jauno ēnu renesanses neveiksmīgo pieredzi. Jau septiņdesmitajos gados viņš savos mazajos gados rakstīja reālos meistardarbus, proti, Sonetusu Helenai, kas palika franču literatūras vēsturē - viņa pēdējās bezcerīgās mīlestības veltījums. Un viņiem nav imitācijas pēdas, kā arī nav viņa sirdi mīļā Aleksandrijas dzejolis, bet ir tikai dzīva dzīvā, ciešanas dvēsele.

Vēlākajos periodos literatūras vēsturē navvārds "Pleiades" skanēja ar atsauci uz dzeju. Tomēr tas bija tikai galīgs apzīmējums viena tendence vai viena laikmeta dzejniekiem. Tātad mūsdienu literārajā kritikā bieži lieto terminu "Puškina galaktikas dzejnieki", "sudraba gadsimta dzejnieku galaktika". Bet tas, kā rakstīja Gētes raksts, "ir jauns gads - citi putni".

</ p>>