Izglītības humanizācija: jēdziens un būtība

Pašlaik sabiedrība ir uztās attīstības pagrieziena punkts, ko raksturo pamatvērtību pārvērtēšana un šķēršļu novēršana, kas kavē progresu. Personība nāk uz priekšu. Tāpēc izglītības humanizācija ir vienkārši nepieciešama un ir galvenais princips, kas atspoguļo jaunās paaudzes izglītības un audzināšanas pašreizējās sociālās tendences. Tikai cilvēks, kas zina, kā būt produktīvam, radošam, var atrast vietu, kas ir cienīga sabiedrībā.

Izglītības humānizācija nozīmē apvienošanusociāli morālā, profesionālā un vispārējā studentu personības kultūras attīstība. Tas ir iespējams tikai pēc mācību mērķu, tehnoloģiju un satura pārskatīšanas un rūpīgas izvēles. Šajā procesā ir divas sastāvdaļas. Viens no tiem ir bērnu pamatvajadzību apmierināšana, radot vislabvēlīgākos apstākļus to attīstībai visos aspektos. Šim nolūkam pedagogiem ir svarīgi ņemt vērā studentu individuālo, vecumu un personības īpatnības.

Vienlīdz svarīgi ir arī atklāt bērniem iespējasaizpildot viņu brīvo laiku visu saturu. To var izdarīt, izmantojot iepazīstoties studentiem kultūru, izpaust savu radošo potenciālu. Daudzējādā ziņā šis punkts veicināt GEF otrās paaudzes, ne tik sen ieviesta visās izglītības iestādēs. Ar apmācību prioritāte kļūst jaunais izglītības domāšanas cilvēks zina, un zina, kā pielietot savas zināšanas praksē.

Izglītības humanizācija ir neatņemama unsvarīga morāles izglītības daļa bērniem. Personības pašattīstība lielā mērā ir atkarīga no mācību procesa radošā virziena. Tas ir viens no skolotāja individuālās-radošās pieejas pamatelementiem, kas paredz mācīšanās aktivitātes motivāciju. Tādējādi students var justies lepnīgi, īstenojot savu izaugsmi mācībās, no noteiktiem mērķiem.

Šodien ir nepieciešams ne tikai dot studentiemvispārējās zinātnes vai profesionālās zināšanas, bet arī ļauj apgūt vispārējo cilvēka kultūru, kas ir pamats indivīda pilnīgai attīstībai, ņemot vērā viņa vajadzības un apkārtējos apstākļus (tas cita starpā ietver cilvēka spēju un materiālo sagatavotību). Izglītības humorizācija ir saistīta arī ar profesionālu un ētisku savstarpēju atbildību. Citiem vārdiem sakot, visiem pedagoģiskā procesa dalībniekiem jābūt gataviem uzņemties atbildību par citu problēmām, ja rodas šāda vajadzība. Tam nepieciešama augsta pašorganizācija, iekšējā izpratne, kurā persona neattīsta par apstākļiem, kas attīstās pedagoģiskajā procesā, bet var tos radīt, attīstīt savu stratēģiju, uzlabot sevi.

Jāatzīmē, ka bērna garīgā attīstībanotiek cilvēka kultūras attīstībā. Šeit galvenais instruktors ir pieaugušais. Tāpēc ir nepieciešama sistemātiska pedagoģiskā ietekme uz skolēnu, kā rezultātā tā tiek virzīta uz jaunu zināšanu apguves ceļu, kā arī pozitīvas personiskās īpašības.

Lai humanizētu izglītīburadās ne tikai teorētiski, bet arī praksē, ir nepieciešams organizēt un vadīt bērnu darbības, tajā pašā laikā nodrošinot vislabākos nosacījumus dažu iezīmju iespējamai attīstībai tajās. Izstrādājot programmu, tiek ņemtas vērā studentu vecuma īpašības, un skolotājam pašam būtu jāatceras indivīds gan nodarbībās, gan pēc stundām.

</ p>>